19.jūlijs.

Nekad nespēju iedomāties,kā tas īsti ir-būt emocionāli un fiziski sagrautam.Sagrautam tik ļoti ,ka tu pat apsver domu kā būtu,ja..
Dažreiz es sēžu un domāju,kā būtu bijis,ja šodien es nebūtu pamodusies,vai devusies uz kādu vietu,kur man ir ieplānots doties.Šeit Londonā lietas var mainīties nākamajā sekundē tik ļoti,ka tu pat uz mirkli nespēj noticēt tam visam,kas notiek...19.jūlijs manā galvā noteikti paliks uz ļoti ilgu laiku,bet ne jau ar jaukām un pozitīvām atmiņam un emocijām,kas rosīsies pa manu prātu ik reiz atcerēties to vakaru.
Tās lietas,kas ir notikušas spēj mainīt tavu iekšējo pasauli,padarot to vai nu pozitīvu pēcāk,vai kā neatgriežamu šķēlienu tavā ikdienas ritmā.Man tas ir kā naža dūriens mugurā,nekad,nekad mūžā es nespētu iedomāties par kaut ko tādu,kas spēs mainīt manu pozitīvo pasauli uz drūmu,pelēku un negatīvām domām ieskaustu.Tas sāp,un pat ļoti..Kāpēc tam bija jānotiek-man atbildes nav un diezvai es to radīšu pēc kāda laika posma,bet es ceru,ka drīz es atkal būšu uz kājām,un es aizmirsīšu šo man sāpju pilno 19.jūliju,it kā tas nekad nebūtu bijis..es ceru.
Nespēju aizmigt vakar līdz astoņiem rītā,pamostoties ap pieciem vakarā,mans ķermenis joprojām bija noguris un sāpju pilns,gan fiziski,gan emocionāli-jūtos salauzta..Asaru tēcrcītes nebeidz ritēt pār maniem vaigiem arī šodien,jo emocionāli jūtos pazemota un salauzta simts daļās..Nespēju gulēt šodien visu nakti,ik reiz pieverot acis,gar tām pazib tā vakara notikumi,kā tāds šausmīgs murgs.Gribētos ticēt,ka tas viss bija vienkārši slikts sapnis,bet šoreiz prāts ņem virsroku emocijām,kas plosās manī un es saprotu,ka nespēšu to noslēpt no sevis pašas,ne šoreiz.

Kļūda,kas paliks atmiņā

Tik bieži gadās sastrādāt visādas muļķibas,bet reizēm tu vienkārši apsēdies un domā,kāpēc tu dari kaut ko stulbu,ja ļoti labi zini kādas būs sekas?!
Spilgts piemērs tam esmu es-Pāris dienas atpakaļ iepazinos ar puisi,sauksim viņu par o,nu tad nu lūk,skaidri apzinoties,ka man jau ir otrā pusīte tāpat satikos ar šo savu "jauko" kolēģi..Gala rezultāts?!Es raudu,jo apjēdzu,ka pazaudēju savu otro pusīti-kā vienmēr,kad esi izdarījis neatgriežamo,tu sāc vēl vairāk novērtēt to,kas tev ir bijis,otrā pusīte raud,jo protams ir tikusi sāpināta,un o ir pilnīgs p*hujs par to,kas notiek.Pats labākais,ka tas ko man vajadzēja darīt tajā naktī bija vienkārši atgrūst o malā,uzšaut pamatīgu pļauku un aiziet,bet es vienkārši atgrūdu viņu malā un aizgāju..Ir pagājušas četras dienas,sekas ir joprojām jūtamas manās un manas otrās pusītes attiecības,lai gan tika piedots un sarunāts,ka šis temats vairāk nebūs celts uz augšu,tas joprojām tiek darīts-kāpēc sāpināt sevi un otru ar stulbiem jautājumiem,un pēc tam par to visu vēl apvainoties?

Dziesma,kas liek aizdomāties.

Atkal.

Ir jau pagājis kāds laiks pēc mana pēdējā ieraksta,kas kā arī pārējie ir tapuši angļu valodā.Šoreiz ir savādāk,jo jūtos iesprostota savā ķermenī-nav neviena uzticama cilvēka blakām ar ko var parunāt,pakratīt visu,kas ir sakrājies uz sirds.
Aizgāju no sava iepriekšējā darba,sāku strādāt ietekmīgā,pazīstamā iestādē pašā Londonas centrā.Skan forši,bet tā nav.Es nejūtos laimīga strādājot šajā jaunajā darba vietā,ar man nepazīstamiem cilvēkiem,kas izliekas draudzīgi,bet tādi pa īstam nav-FAKE!
Mana labākā draudzene jau kādu laiku dzīvo Brighton,un velns viņu zin,kad būs atpakaļ Londonā.Nepietiek tikai ar pāris zvaniem nedēļā,lai justos labi,lai justos tā,ka tev ir kāds,kam vari uzticēties.Arī otra foršā ir Latvijā,bet tas tikai pagaidām,kas mani priecē,jo atrodoties šeit vienam pašam/ai var sajukt prātā.Man tas izpaužas tā,ka nav vēlēšanās kontaktēties ne ar vienu no mājam,jo es nevēlos izgrūst savu agresiju,saspringumu un sāpes cilvēkiem,kuri man nozīmē daudz.Nedomāju,ka arī viņi saprastu to tā,kā tas patiesībā ir.
Nesaprotu,ko lai dara tālāk-pagaidām stāvu uz vietas.Tas ir kā kuģis,kas lēnām grimst un tad uz kādu laiku apstājās un nedara neko-ir pa vidu,bet pats labākais ir tas,ka tu nekad nezini,kad tas strauji var sākt grimt,vai kad atbrauks glābēji laivās.Šādi te es varētu izskaidrot situāciju uz doto brīdi.Gribētos būt atpakaļ bērnībā,kad tiešām vislielākā problēma manā dzīvē bija kāda pazudusi rotaļlieta,vai arī nesekmīga atzīme skolā par kontroldarbu.Dažkārt šīs visas lietas vienkārši sāv mana galvā iemestas dažādos stūros,bet šoreiz tās visas kā bišu mākonis nāk man virsū un grūž mani stūrī.
Viss ko ieplāno šeit,Londonā,pārsvarā vienmēr pajūk,vai nu,pa visam vai arī uz noteiktu laika periodu.Pagaidām man ir pajukušas tikai 2 no visām ieplānotajām-iestāšanās London's Bartending school un dažu manu tuvāko cilvēku ekskursija uz Londonu.Kas būs tālāk?Vai viss ieplānotais vienmēr beigsies šādi,kā ir tagad,vai beidzot būs arī mans baltais posms,kad viss ies kā smērēts?